No dokumentācijas līdz izpildāmam kontekstam

Pirms dažām dienām es domāju par aģentu artefaktiem un konteksta saspiešanu. Saruna ātri nonāca pie sintakses. Ja aģenti sāks lietot strukturētākus artefaktus, vai beigās iegūsim milzīgus YAML failus, kurus neviens negrib lasīt? Vai no jauna izgudrosim programmēšanas valodas? Vai darbs ar zināšanām lēnām kļūs par vēl vienu konfigurācijas elles veidu?

Šīs bažas ir pamatotas, bet zem tām atrodas dziļāks jautājums: kam šie artefakti ir jālasa?

Gadu desmitiem dokumentācija pastāvēja, lai izskaidrotu sistēmas cilvēkiem. Prasības, specifikācijas, wiki lapas, ievadmateriāli, dizaina dokumenti, lēmumu ieraksti un projektu vēstures mēģināja atrisināt vienu problēmu: saglabāt nozīmi, lai cilvēki saprastu notiekošo. Vājā vieta ir tāda, ka dokumentācija parasti atrodas ārpus izpildes.

Sistēma var turpināt darboties, kamēr dokuments ir nepareizs. Komanda var izlaist kodu, kamēr wiki ir novecojis. Produkts var mainīties, kamēr specifikācija paliek iesaldēta pagātnē. Vairums komandu neignorē dokumentāciju tāpēc, ka tām nepatīk lasīt. Tās to ignorē, jo dokumentācijai bieži nav tiešas saiknes ar realitāti. Ja dokuments ir nepareizs, nekam obligāti nav jāsalūst.

Aģentu sistēmas to var mainīt. Ja aģents pirms rīcības lasa atmiņas failu, projekta žurnālu, specifikāciju vai strukturētu artefaktu, šis artefakts vairs tikai neapraksta sistēmu. Tas kļūst par daļu no sistēmas uzvedības. Ja artefakts mainās, mainās aģenta rezultāts. Ja artefakts ir nepareizs, aģents rīkojas pēc nepareiza modeļa. Tajā brīdī artefakts sāk vairāk līdzināties infrastruktūrai nekā dokumentācijai.

Tas maina arī lasāmības jautājumu. Šodien pieņemam, ka zināšanu artefakti jāoptimizē cilvēkiem, jo cilvēki ir galvenie lasītāji. Ja par dažu artefaktu galvenajiem patērētājiem kļūst aģenti, optimizācijas kritēriji var mainīties. Glabātā forma var būt jāoptimizē struktūrai, attiecībām, ierobežojumiem, blīvumam un izpildei, nevis skaistumam, prozai vai tradicionālai lasāmībai.

Cilvēkam nav katru reizi tieši jālasa glabātā forma. Cits aģents var to pārtulkot vajadzīgajā attēlojumā: produkta aprakstā, tehniskā skaidrojumā, audita pārskatā, kopsavilkumā, ievadrokasgrāmatā vai kritikā. Glabātajai formai un cilvēkam paredzētajam skaidrojumam vairs nav jābūt vienam un tam pašam.

Programmatūrā mēs to jau pieņemam. Vairums cilvēku nelasa mašīnkodu. Daudzi tieši nelasa datubāzu shēmas. Dažādi lietotāji redz atšķirīgas saskarnes, informācijas paneļus, pārskatus un skaidrojumus, kas ģenerēti no pamatā esošajām struktūrām. Aģentu sistēmas var virzīt zināšanu darbu tajā pašā virzienā.

Interesantais jautājums vairs nav, vai nākotnes artefakti izskatīsies kā Markdown, YAML, JSON, diagrammas vai DSL. Interesantais jautājums ir, vai tie vispār paliks pasīva dokumentācija.

Daži zināšanu artefakti, iespējams, joprojām tiks rakstīti cilvēkiem. Citi var kļūt par izpildāmu kontekstu: strukturētām zināšanām, ko aģenti tieši izmanto, lai izlemtu, ko darīt, ko atcerēties, ko ignorēt, kādiem ierobežojumiem sekot un kā rīkoties.

Tas maina dokumentācijas lomu. Dokumentu, kas izskaidro sistēmu, var ignorēt. Izpildāmu kontekstu nevar ignorēt tādā pašā veidā, jo tas piedalās sistēmā un ietekmē uzvedību.

Tas rada jaunus riskus. Slikta dokumentācija kaitina. Slikts izpildāms konteksts ir operacionāli bīstams. Ja aģents paļaujas uz novecojušiem pieņēmumiem, bojātu projekta atmiņu, neskaidru atbildību vai saspiestiem artefaktiem, ko neviens nevar auditēt, sistēma ļoti ātri var mērogot kļūdas.

Tādēļ nākotne nav vienkārši "rakstīt mazāk dokumentācijas" vai "ļaut aģentiem tikt galā". Patiesais jautājums ir, kā veidot artefaktus, kas ir noderīgi aģentiem un vienlaikus pārskatāmi cilvēkiem. Dažiem slāņiem jābūt blīviem un strukturētiem. Citiem jāpaliek lasāmiem un pārskatāmiem. Dažiem būs vajadzīgi tulkotāji, validatori, auditi un versiju vēsture.

Taču virziens šķiet skaidrs. Jo spējīgāki kļūst aģenti, jo svarīgāks kļūst konteksts. Jo svarīgāks kļūst konteksts, jo mazāk to glabājošie artefakti līdzinās sekundārām projekta piezīmēm. Tie kļūst par pašas sistēmas daļu. Zināšanu darbs var pāriet no dokumentācijas uz izpildāmu kontekstu.