MI kā spogulis: kāpēc radošums nepazūd

MI bieži raksturo kā mašīnu, kas aizstāj radošumu. Man šķiet, ka šāds skatījums palaiž garām interesantāko notiekošo.

MI neatceļ radošumu. Tas to atklāj.

Tas atspoguļo to, kas jau bija cilvēkā: kontekstu, gaumi, struktūru, spriedumu, riska toleranci un atbildību. Modelis var ierosināt, kombinēt, formulēt un noslīpēt, bet pats par sevi nerada patiesību vai dziļumu. Tas pastiprina struktūru, kas tam dota.

Tādēļ viena cilvēka rokās MI šķiet maģisks, bet cita rokās sāpīgi viduvējs. Atšķirība nav tikai rīkā. Tā ir ietvara kvalitātē.

Pirms MI amata prasme un ražošanas iemaņas bieži slēpa vāju domāšanu. Cilvēks varēja šķist radošs, jo spēja radīt formu: tekstu, attēlus, izkārtojumus, noslīpētu valodu, stilistisku virsmu. MI lielu daļu šīs virsmas padara lētu.

Tas neiznīcina radošumu. Tas maina vietu, kur radošums atrodas.

Radošums pārvietojas no formas ražošanas uz konteksta veidošanu. Cilvēkam jāizlemj, kas ir svarīgs, kādu spriedzi ieviest, kādu risku uzņemties, ko noraidīt, kādu toni izvēlēties, kādus ierobežojumus ievērot un par ko viņš ir gatavs uzņemties atbildību reālajā pasaulē.

Vērtība nerodas tikai no ģenerēšanas. Tā rodas, sašaurinot varbūtību lauku līdz kaut kam jēgpilnam.

Šī sašaurināšana ir cilvēka darbība.

Sekla uzvedne virza modeli uz vidējo. Dziļāks ietvars dod modelim precīzāku lauku darbam. Konteksts nav tikai norāde. Tas ir radošais materiāls.

Tādēļ teikums "to izdarīja MI" bieži nav pareizais. Labāks jautājums ir, kādu cilvēka struktūru rezultāts atspoguļo.

Vai cilvēks atnesa reālu problēmu? Vai izvēlējās jēgpilnus ierobežojumus? Vai atpazina vāju rezultātu un to noraidīja? Vai zināja, kā trūkst? Vai pārbaudīja rezultātu ārpus sarunas? Vai uzņēmās atbildību par galīgo formu?

Šajā skatījumā MI nav autonoms patiesības avots. Tas var radīt pārliecinošu tekstu, taču pārliecinošs teksts nav tas pats, kas zināšanas. Patiesībai joprojām vajadzīga saskare ar realitāti.

Pasaule paliek pēdējais filtrs.

Ja ideja neiztur kritiku, publicēšanu, realizāciju, lietotāju atgriezenisko saiti vai praktisku lietošanu, tā bija tikai labi formulēta iespēja. Ja tā iztur šīs pārbaudes, tā sāk kļūt par īstām zināšanām.

Tādēļ MI nepadara gaumi mazāk svarīgu. Tas padara gaumi redzamāku.

Kad ražošana ir grūta, piepūli var sajaukt ar vērtību. Kad ražošana kļūst vieglāka, atlasi ir grūtāk izlikties. Cilvēkam, kurš izmanto MI, ir jāizvēlas, jāatmet, jāveido un jāpārbauda. Viņam jāzina, kā izskatās "labs", pirms modelis var palīdzēt tam tuvoties.

MI atspoguļo ne tikai to, ko prasāt, bet arī to, cik daudz struktūras ienesat pašā jautājumā.

Jo dziļāks konteksts, jo dziļāks rezultāts. Jo vājāks ietvars, jo viduvējāks iznākums. Rīks neatceļ atbildību. Tas pārvieto atbildību agrākā procesa posmā.

Radošums nav tikai formas ražošana. Tas ir lēmums par to, kam forma ir pelnīta.

Tādēļ es MI vislabāk saprotu kā spoguli. Tas parāda tā cilvēka dziļumu, kurš tajā skatās.