Kas notiek, kad realizācija vairs nav šaurā vieta?

Viena no negaidītām MI sekām ir tāda, ka grūtākā daļa vairs nav radīšana. Grūtāk ir izlemt, ko neradīt.

Programmatūras vēstures lielākajā daļā realizācija darbojās kā dabisks filtrs. Daudzas idejas nomira nevis tāpēc, ka bija sliktas, bet tāpēc, ka to pārbaude maksāja pārāk dārgi. Rīka, darbplūsmas, informācijas paneļa, prototipa vai īpašas sistēmas izveide prasīja laiku, naudu, koordināciju un tehnisku darbu. Šis ierobežojums traucēja, bet arī piespieda izvēlēties. Ja ideja prasīja nedēļas vai mēnešus, bija jājautā, vai tā ir tā vērta, jānosaka prioritātes, jāsamazina apjoms un jāpaskaidro, kāpēc šai lietai būtu jāpastāv.

MI šo filtru vājina. Tagad es varu ieraudzīt vienkāršu problēmu un uzreiz iztēloties īpašu risinājumu: uzdevumu pārvaldnieku, Markdown Backlog, zināšanu grafu, savstarpējas atkarības, aģentu atmiņu, biznesa asistentu, vizualizācijas slāni, projekta operētājsistēmu. Vēl neatrisinot sākotnējo problēmu, esmu nejauši izplānojis mazu civilizāciju.

Šīs ir jaunās lamatas. Kad realizācija kļūst lēta, iespējamība sāk izlikties par stratēģiju. Tas, ka kaut ko var uzbūvēt, vairs neko daudz nenozīmē. MI aģenti var ģenerēt saskarnes, rakstīt kodu, strukturēt dokumentus, savienot API, veidot darbplūsmas un radīt bezgalīgus variantus. Jautājums nav par to, vai sistēmu var uzbūvēt. Visticamāk, var. Jautājums ir, vai to vajag.

Šeit MI atkal kļūst par spoguli. Tas atspoguļo ne tikai mūsu uzvedņu, bet arī mūsu sprieduma kvalitāti. Ja cilvēks atnes apjukumu, aģents var to mērogot. Ja cilvēks atnes vājas prioritātes, aģents var radīt daudz nopulēta trokšņa. Ja cilvēks atnes no realitātes atrautu abstraktu arhitektūru, aģents palīdzēs uzbūvēt iespaidīgu mašīnu, kas nevienam nav vajadzīga. Tā nav MI neveiksme. MI precīzi atspoguļo pieprasījuma pamatā esošo struktūru.

Agrāk realizācijas izmaksas filtrēja idejas pirms to sastapšanās ar realitāti. Tagad šis filtrs kļūst vājāks, tādēļ citam filtram jākļūst stiprākam: realitātei. Ne vēl vienai arhitektūras diagrammai, aģentu darbplūsmai vai ideālai artefaktu sistēmai. Publicēts ieraksts, izvietota lapa, klienta reakcija, lietotāja sūdzība vai darbojošs prototips, kas šķiet nepareizs uzreiz pēc pieskāriena. Tagad šīs lietas ir svarīgākas, nevis mazāk svarīgas.

Jo jaudīgāki kļūst rīki, jo ātrāk jāatgriežas pasaulē. Pretējā gadījumā MI pārvērš domāšanu bezgalīgā iespējamo sistēmu ģeneratorā. Ciklam jākļūst garlaicīgam: sper mazu soli, kaut ko uzbūvē vai publicē, novēro rezultātu, atjaunini modeli un atkārto.

Tas izklausās mazāk aizraujoši nekā pilnīgas aģentu operētājsistēmas veidošana, tomēr sevi ir daudz grūtāk apmānīt, kad kaut kas jau atrodas pasaulē. Galvā katra sistēma var izskatīties eleganta. Sarunā katra ideja var skanēt sakarīgi. Diagrammā katra atkarība var šķist atrisināma. Tad ierodas realitāte un saka: tas ir nesaprotams, nevajadzīgs, nepalīdz, tā ir par daudz, problēma nav šeit.

Šāda atgriezeniskā saite nepārtrauc radošo procesu. Tā ir procesa būtība. MI atvieglo pāreju no domas uz artefaktu. Tas ir spēcīgi. Taču tas nozīmē arī to, ka mēs varam radīt artefaktus ātrāk, nekā spējam saprast to vērtību.

Tādēļ galvenā prasme pēc MI varbūt nav uzvedņu izstrāde. Varbūt tā ir atlase: spēja apstāties, dzēst, pateikt "tas ir iespējams, bet nav būvēšanas vērts" un izvēlēties mazu reālu pārbaudi skaistas iztēlotas sistēmas vietā.

Pirms dažiem gadiem ierobežotais resurss bija realizācija. Tagad tā kļūst lētāka. Tās vietā ierobežoti kļūst spriedums, fokuss, gaume, atbildība un saskare ar realitāti. Uzbūvēt gandrīz jebko vairs nav galvenais izaicinājums. Galvenais ir izvēlēties, ko ir vērts būvēt.