Rezultāts ir tikai tik dziļš, cik konteksts
Konteksts Radošums
MI maģiski nerada dziļumu no tukša pieprasījuma. Rezultāts atspoguļo kontekstu, struktūru, ierobežojumus, gaumi un nodomu, ko cilvēks ienes darbā.
Rezultāts ir tikai tik dziļš, cik konteksts
Viens no vienkāršākajiem pārpratumiem par MI ir pārliecība, ka seklam pieprasījumam kaut kādā veidā būtu jārada dziļš rezultāts.
Kāds uzraksta:
Izveido man šausmu filmu par kosmosu.
Modelis dod vispārīgu kosmosa šausmu stāstu. Ir kuģis, apkalpe, problēma, nedaudz baiļu, un varbūt kāds izdzīvo. Tad cilvēks saka: MI ir garlaicīgs. MI nav radošuma. MI rada tikai viduvēju saturu.
Bet kam tieši vajadzēja notikt? Dziļumam no kaut kurienes jānāk.
Ja pievienoju vēl vienu slāni, rezultāts jau mainās:
Kosmosa šausmu filma trīs cēlienos. Pirmais cēliens: iepazīstināt ar apkalpi un misiju. Otrais cēliens: problēma saasinās, un komanda sāk zaudēt kontroli. Trešais cēliens: galvenais varonis pieņem lēmumu, kas atrisina konfliktu, bet prasa upuri.
Tagad modelim ir struktūra. Tas var organizēt spriedzi un nodalīt ievadu, saasinājumu un atrisinājumu.
Ja pievienoju vēl vienu slāni, stāsts kļūst konkrētāks:
Filmai ir 80. gadu retrofutūristiska noskaņa. Apkalpe nolaižas uz naidīgas planētas. Viņi atrod olas. Komandā ir noguris kapteinis, praktisks inženieris, korporācijas zinātnieks, jauns tehniķis un tēls, kurš šķiet lojāls, bet kaut ko slēpj.
Tagad modelim ir atmosfēra, vide, objekti, lomas un attiecības. Rezultāts sāk līdzināties pasaulei, nevis tikai kategorijai "kosmosa šausmas".
Tad tam pašam ietvaram var pievienot vēl vienu slāni:
Viens apkalpes loceklis nav pilnībā cilvēks. Korporācija par misiju zināja vairāk nekā apkalpe. Īstās šausmas ir ne tikai citplanētiešu drauds, bet arī tas, ka apkalpe tika uzskatīta par izlietojamu.
Tagad ir pavērsiens, institucionāls konflikts, nodevība un tēma.
Šajā brīdī rezultāts kļūst dziļāks nevis tāpēc, ka modelis pēkšņi kļuva ģeniāls, bet tāpēc, ka cilvēks pievienoja dziļāku materiālu. Žanrs, struktūra, vide, tēli, slēpti stimuli, tonis, konflikts un tēma nav tehniski rotājumi. Tie ir radošais pamats.
Tas pats notiek ar vietnēm. Ja kāds raksta "izveido man vietni", viņš droši vien saņems vispārīgu sākumlapu: galveno bloku, iespēju kartītes, aicinājumu rīkoties un varbūt informācijas paneļa maketu. Tā izskatīsies kā tūkstošiem vietņu vidējais, jo pats pieprasījums norāda uz vidējo.
Bet, ja cilvēks paskaidro, kam vietne paredzēta, kas apmeklētājam jādara, ko produkts patiesībā dara, kāda uzticības problēma jāatrisina, kādam jābūt tonim, kuras darbības ir svarīgas, ko izslēgt, kādi ierobežojumi pastāv un kāda lietotāja uzvedība dizainam jāatbalsta, rezultāts mainās.
Rezultāts kļūst konkrētāks, jo konkrētāka kļuva ievade.
Tādēļ arguments "MI nav iespaidīgs" bieži slēpj vāju eksperimentu. Cilvēks modelim dod gandrīz nekādu reālu kontekstu, saņem viduvēju rezultātu un izmanto to kā pierādījumu, ka rīkam nav dziļuma. Taču spogulis atspoguļoja to, kas tam tika nolikts priekšā.
Tas nenozīmē, ka vairāk vārdu automātiski rada labāku darbu. Slikts konteksts ir troksnis. Nebūtiskas detaļas var rezultātu pasliktināt. Īstā prasme nav informācijas izgāšana modelī. Tā ir svarīgā konteksta atlasīšana, strukturēšana un prioritizēšana.
Šī atlase ir radošums.
Pirms MI radošums bieži izskatījās kā gala artefakts: uzrakstīta aina, izveidots izkārtojums, noslīpēta saskarne, pabeigts teksts. Pēc MI lielāka radošās darbības daļa pārvietojas agrāk procesā. Tā parādās formulējumā: kāda ir patiesā problēma, kādu pasauli veidojam, kura spriedze ir svarīga, kas ir iesaistīts, ko atkārtot, ko noraidīt, kuri ierobežojumi padara rezultātu asāku un kas to padarītu nepatiesu, garlaicīgu vai nederīgu.
Tās nav sekundāras norādes. Tas ir pats darbs.
MI var ātri radīt formu, bet nevar zināt, kurš dziļums ir svarīgs, ja kāds to nav formulējis. Tas var ierosināt, kombinēt, noslīpēt un paplašināt. Taču tam joprojām vajadzīgs nozīmes virziens.
Rezultāts parāda ne tikai modeļa spējas. Tas parāda tā lietotāja struktūru.
Tā ir spoguļa tēzes praktiskā puse. MI atspoguļo cilvēka kontekstu, gaumi, struktūru, risku un atbildību. Sekls radošs pieprasījums rada seklu radošo lauku. Slāņains pieprasījums rada dziļāku iespējamo rezultātu lauku.
Cilvēks joprojām rada. Darbība ir pārvietojusies no katras rindas manuālas izgatavošanas uz tāda konteksta izvēli, kas piešķir rezultātam formu.