Jūsu MI darbplūsma nav produkts

Katru nedēļu kāds publicē savu MI darbplūsmu.

Viens dizainers parāda uzvedņu ķēdi, pielāgotas prasmes, izpētes soļus, skices, satura stratēģiju, saskarnes ģenerēšanu, pārskatīšanas ciklus un nodošanu. Kāds atbild, ka tas nav īsts dizains. Cits saka, ka tā ir inovācija. Tad komentāri pārvēršas tajā pašā strīdā: vai tas ir slinkums, vai tas ir dizains, vai tas aizstāj dizainerus, vai tā ir pareizā darbplūsma?

Man šķiet, ka lielākā daļa šīs diskusijas neievēro būtisko.

Problēma nav tajā, ka cilvēki dalās ar darbplūsmām. Reāla procesa kopīgošana var būt noderīga. Tā palīdz saprast, kā darbs mainās, atklāj pieņēmumus un dod piemērus, ko kopēt, mainīt vai noraidīt.

Problēma sākas, kad personiska darbplūsma tiek pasniegta kā universāls pierādījums. Parasti tā neko universālu nepierāda.

MI darbplūsmu veido lokāli apstākļi. Svarīga ir cilvēka joma, gaume, rīku komplekts, piekļuve datiem, dizaina sistēmas briedums, produkta konteksts, biznesa modelis, pārskatīšanas paradumi un spēja vērtēt rezultātu. Tā pati plūsma vienam cilvēkam var darboties, bet citam radīt atkritumus. Tā pati uzvedņu ķēde vienā kontekstā var šķist spēcīga, bet kļūt par jucekli regulētā produktā, sarežģītā B2B darbplūsmā, vājā dizaina sistēmā vai komandā bez lēmumu disciplīnas.

Tādēļ strīdēties par darbplūsmu atrauti no rezultāta ir vāji. Darbplūsma ir svarīga tikai saistībā ar to, ko tā rada.

Ir vēl viens iemesls, kādēļ šī diskusija kļūst emocionāla. Dažus cilvēkus uzpūstas cilvēku darbplūsmas kaitināja jau ilgi pirms MI. Ne tāpēc, ka katrs speciālists būtu nevajadzīgs, bet tāpēc, ka speciālistu ķēdes lēnām kļūst par koordinācijas ķēdēm.

Darbs pārvēršas sanāksmēs, standartos, apstiprinājumos, nodošanā, precizēšanā, pārfrāzēšanā, gaidīšanā, kopīgas izpratnes pārbaudē un sarunās ar vārtu turētājiem, kuri var neuzlabot gala produktu.

Izstrādātājam var būt īsta ekspertīze. Biznesa analītiķim, projekta vadītājam un vērtētājam arī. Taču process, kas viņus savieno, joprojām var būt dārgs, lēns un pārsteidzoši naidīgs pret kustību.

Šeit aģentu darbplūsmas šķiet dabiskas. Tās ne tikai ātrāk rada artefaktus. Tās var saspiest koordinācijas slāni ap artefaktu.

Ja konteksts ir pietiekami labi fiksēts, aģents var šķērsot robežas, kuru dēļ parasti vairākiem cilvēkiem jānodod, atkārtoti jāformulē, jāapstiprina vai jātulko viens un tas pats nodoms. Cilvēks var palikt tuvāk darba modelim, nevis pastāvīgi to pārpakot katrai ķēdes lomai.

Tas nenozīmē, ka speciālisti pazūd. Viņi kļūst par eskalācijas punktiem, vērtētājiem, jomas ekspertiem vai lielas ietekmes sadarbības partneriem, nevis obligātām stacijām katram mazam solim.

Cilvēkam, kuru jau agrāk kaitināja nevajadzīgas sanāksmes, stīvi standarti, procesu teātris un vārtu sargāšana, MI aģenti nešķiet tikai efektīvi. Tie šķiet kā labāka darba forma.

MI šo jautājumu saasina, jo ražošana kļūst lētāka. Ja rīki var ģenerēt izpētes kopsavilkumus, personas, lietotāja ceļus, skices, saskarni, saturu, prototipus, uzdevumus, testus, dokumentāciju un kodu, fakts, ka darbplūsma var radīt artefaktus, vairs nav īpaši iespaidīgs.

Protams, tā var radīt artefaktus. Tagad tā ir vienkāršā daļa.

Grūtāks jautājums ir, vai šie artefakti kaut kur ved. Vai produkts kļuva skaidrāks? Vai lietotājs uzdevumu paveica ātrāk? Vai samazinājās atbalsta pieteikumu skaits? Vai uzlabojās konversija? Vai ievadīšana kļuva īsāka? Vai komanda izlaida ātrāk, nepazeminot kvalitāti? Vai ģenerētais darbs izturēja pārskatīšanu? Vai sistēmu kļuva vieglāk uzturēt? Vai bizness ieguva labāku rezultātu?

Ja ne, darbplūsma var būt interesanta, bet tā nav daudz ko pierādījusi.

Šeit daudzas MI diskusijas kļūst dīvainas. Cilvēki aizstāv sava procesa cieņu, nevis rāda tā sekas.

Kāds saka, ka MI padara viņa procesu ātrāku. Labi, bet ātrāku uz ko? Ātrāk uz labāku produktu ir noderīgi. Ātrāk uz vairāk artefaktiem, trokšņa, sanāksmju, nepārbaudītu pieņēmumu un noslīpētu nepareizu atbilžu nav progress. Tas ir paātrinājums bez virziena.

Kāds saka, ka viņa darbplūsmā joprojām ir spriedums. Labi, bet kur tas parādās? Mazāk sliktās izlaistās idejās, labākos produkta lēmumos, skaidrākos kompromisos, stingrākos ierobežojumos un rezultātos, kas iztur saskari ar lietotājiem, klientiem, inženieriem, analītiku vai produkciju.

Spriedumu nepierāda teikums "es pārskatīju rezultātu". Spriedumu pierāda tas, ko noraidījāt, ko paturējāt un kas šīs atlases dēļ uzlabojās.

Tādēļ svarīgais jautājums nav par jūsu MI darbplūsmas izskatu. Spēcīgāks jautājums ir, ko tā uzticami rada un kā jūs zināt, ka tā darbojas.

Dažiem atbilde būs ātrums: stabils prototips vienā dienā, nevis nedēļā. Citiem tā būs kvalitāte, jo robežgadījumi tiek pamanīti agrāk. Citiem mācīšanās, jo pirms apņemšanās tiek pārbaudīts vairāk virzienu. Citiem lēmumu skaidrība, jo nenoteiktība tiek samazināta pirms inženierijas sākuma. Citiem operacionālā priekšrocība, jo atkārtots eksperta spriedums tiek pārvērsts atkārtoti izmantojamos artefaktos, uzvednēs, pārbaudēs un pārskatīšanas vārtos.

Visas šīs atbildes var būt pamatotas. Bet tām vajadzīgi pierādījumi.

Ne sajūtas. Ne skaistas plūsmas ekrānattēli. Ne varonīgs pavediens par to, ka rīki domā kā jūs.

Pierādījumi.

Produkts mainījās. Rādītājs izkustējās. Cikla laiks saruka. Defektu līmenis palika pieņemams. Komanda pieņēma mazāk muļķīgu lēmumu. Klients ātrāk saņēma vērtību. Gala artefakts izturēja realitāti.

Par to ir vērts strīdēties.

Darbplūsma nav produkts. Darbplūsma ir hipotēze par vērtības radīšanu. Kā jebkura hipotēze, tā jāvērtē pēc tā, kas notiek, kad tā sastop realitāti.