Audekls nav patiesības avots

Vairums sarunu par dizaina rīkiem joprojām pieņem, ka centrā ir audekls.

Rīks var kļūt gudrāks. Audekls var iegūt mainīgos, žetonus, stāvokļus, responsīvus noteikumus, MI, koda eksportu, izstrādes režīmu, prototipus, publicēšanu un reālu priekšskatījumu. Tas ir loģisks virziens, ja mērķis ir tuvināt dizaina rīku kodam.

Taču ir spēcīgāks gājiens: nepadarīt audeklu gudrāku kā centru. Pārvietot pašu centru.

Ja repozitorijā jau ir produkta sistēma, kāpēc atsevišķs audekls jāuzskata par vietu, kur produkts pastāv "pa īstam"?

Uz repozitoriju balstītā darbplūsmā patiesības avots nav saskarnes zīmējums. Patiesības avots ir sistēma, ko var lasīt, mainīt, pārbaudīt, versijot, pārskatīt un izvietot.

Tas nozīmē kodu. Bet ne tikai kodu.

Tas nozīmē arī Markdown artefaktus, dizaina sistēmas noteikumus, komponentu vadlīnijas, komponentu Essence, žetonus, skriptus, Backlog struktūru, satura momentuzņēmumus, maršrutēšanu, lapu veidnes un izvietošanas darbplūsmu. Patiesības avots ir artefaktu kopums, kas patiešām nosaka sistēmas uzvedību.

Tādēļ "Figma pret kodu" joprojām ir pārāk šaura diskusija. Dziļākais jautājums ir, kur sistēma atceras pati sevi.

Ja zināšanas dzīvo rīkā, rīks kļūst par sistēmas robežu. Kad rīks mainās, pazūd, slikti eksportē vai nespēj attēlot ierobežojumu, zināšanas noplūst.

Ja zināšanas dzīvo versijotos artefaktos, tās var izlasīt cits rīks. Ar tām var strādāt cits aģents. Tās var attēlot cita saskarne. Tās var pārbaudīt cita darbplūsma.

Rīki ir skati. Artefakti ir patiesības avots.

Šeit aģents maina arhitektūru. Tam nav jāpaliek ārpus sistēmas kā tērzēšanas robotam, kuram ielīmē kontekstu. Aģents var strādāt pašā patiesības avotā.

Tas var lasīt Markdown noteikumus, pārbaudīt komponentus, atjaunināt kodu, mainīt satura momentuzņēmumus, ģenerēt trūkstošo dokumentāciju, rakstīt komponentu Essence, palaist pārbaudes, sagatavot zaru, parādīt atšķirības un atjaunināt sistēmu caur tiem pašiem artefaktiem, kurus cilvēki izmanto pārskatīšanai, versijošanai un izvietošanai.

Tas būtiski atšķiras no uz audeklu balstīta modeļa.

Uz audeklu balstīts modelis saka, ka dizainers strādā audeklā un pēc tam rīks mēģina šo audeklu pietuvināt realizācijai. Uz repozitoriju balstīts modelis saka, ka produkta sistēma dzīvo repozitorijā un aģents palīdz cilvēkiem to vadīt tieši.

Tas maina arī saskarnes uzdevumu.

Saskarnei vairs nav obligāti jābūt vietai, kur dzīvo produkta patiesība. Tā kļūst par priekšskatījuma, pārskatīšanas un vadības virsmu. Tur cilvēks redz aģenta paveikto, pārbauda rezultātu, salīdzina stāvokļus, pamana risku un izlemj, vai turpināt.

Saskarne var būt skaista, noderīga un pielāgota. Tā var parādīt komponentus, lapas, lūzumpunktus, žetonus, saturu un stāvokļus. Taču tā joprojām ir skats uz sistēmu, nevis pats patiesības avots.

Tādēļ pielāgota dizaina sistēmas priekšskatījuma lapa var būt piemērotāka par vispārīgu Storybook, ja tā labāk atbilst reālajai darbplūsmai. Svarīgs nav rīka nosaukums. Svarīgi ir tas, vai priekšskatījums lasa reālo sistēmu un palīdz cilvēkam to kontrolēt.

Tas pats attiecas uz Figma. Ja Figma ir tikai skats, tā dažās darbplūsmās var būt noderīga. Taču, ja repozitorijs jau ir patiesības avots, Figma nav jābūt centrā. Daudzos gadījumos tā vispār nav vajadzīga.

Grūtā daļa nav izveidot vēl vienu rīku taisnstūru izkārtošanai. Grūtā daļa ir uzbūvēt sistēmu, kurā nodoms var kļūt par kontrolētu reālo artefaktu izmaiņu.

Tas nozīmē, ka avota artefakti tiek versijoti, noteikumus var lasīt aģenti, komponenti ir īsti, priekšskatījumi attēlo faktisko sistēmu, izmaiņas notiek zaros un atšķirībās, pārbaudes tiek izpildītas pirms izvietošanas, cilvēki pārskata nozīmi un risku, bet sistēma mācās no labojumiem un saspiešanas.

Tā vairs nav nodošanas problēma. Tā ir darbības modeļa problēma.

Vecais jautājums bija, kā pārvietot dizainu no Figma uz kodu. Jaunais jautājums ir, kāpēc dizains vispār atrodas ārpus patiesības avota.

Uz repozitoriju balstītu modeli var apkopot vienkāršā darba ciklā.

Tas nav "bez saskarnes". Tā ir saskarne citā lomā.

Saskarne nav audekls, kurā tiek izgudrota patiesība. Tā ir virsma, kur patiesību priekšskatīt, izpētīt, kontrolēt un apstiprināt.

Audekls nav patiesības avots. Repozitorijs ir patiesības avots. Aģents ir operators. Saskarne ir priekšskatījuma un vadības virsma.