Aģentu sistēma var dzīvot grafā

Agentam nav jāpastāv kā nemainīgai personai ar amata nosaukumu un pastāvīgu vietu darbplūsmā. To izpildes laikā var salikt no konteksta, iespējām, noteikumiem, atļaujām un grafā glabātām attiecībām.

Tas pārvērš orķestrāciju no imitētu cilvēku lomu ķēdes par sistēmu, kas balstīta noturīgā stāvoklī. Grafs glabā sistēmas zināšanas un to savstarpējās attiecības; modelis izpilda darbu; cilvēks saglabā nolūku, spriedumu un atbildību.

Daudzas vairāku aģentu sistēmas sāk ar organizācijas atveidošanu uzvednē. Pieprasījums pārvietojas no intervētāja pie biznesa analītiķa, risinājumu arhitekta, dizainera, kritiķa, vērtētāja, piegādes vadītāja, plānotāja, izpildītāja, koda recenzenta, drošības speciālista, veiktspējas testētāja un izvietošanas operatora.

Šāda struktūra ir pazīstama, jo atgādina veidu, kā uzņēmumi jau sadala darbu. Tā var būt noderīga, ja uzdevumam tiešām vajadzīgi šie dažādie skatpunkti. Problēma sākas brīdī, kad pats lomu saraksts kļūst par arhitektūru.

Katra darba nodošana patērē kontekstu. Katram aģentam vajadzīga sava loma, instrukcijas, atbilstošā vēsture, artefaktu pašreizējais stāvoklis un iepriekšējā aģenta lēmumu kopsavilkums. Sistēma pakāpeniski tērē arvien lielāku konteksta loga daļu procesa skaidrošanai un uzturēšanai, nevis uzdevuma risināšanai.

Tomēr kaut kas tik un tā izslīd cauri. Noteikumi nevar paredzēt katru situāciju, lomu robežas paliek interpretējamas, un viena aģenta kopsavilkums kļūst par cita aģenta nepilnīgo realitāti. Kritiķa un vērtētāja pievienošana var izskatīties pēc stingrākas kontroles, bet, ja tie ir viena modeļa eksemplāri, kas lasa vienus un tos pašus saspiestos pierādījumus, arī to aklās zonas bieži sakrīt.

Rezultāts var kļūt par bojātā telefona spēli ar dārgu atmiņu.

Veidojot OpCon Graph, es izvēlējos citu virzienu. Tā vietā, lai sarunu uzskatītu par vietu, kur sistēma atceras pati sevi, es pārvietoju nepārtrauktību uz artefaktiem ārpus sarunas.

Konteksta grafs glabā faktus, notikumus, entītijas, attiecības, avotus, atvērtos jautājumus, lēmumus, ierobežojumus un pierādījumus. Darbu saraksts glabā uzdevumus, prioritātes, atkarības, stāvokli un pieņemšanas kritērijus. Projekta noteikumi automatizē atkārtojamu mehāniku, piemēram, grafa uzturēšanu, izstrādes žurnālus, pārbaudes, komitus, push darbības un piegādes statusa atjauninājumus.

Tas atstāj mazāku, bet svarīgu cilvēka slāni. Es joprojām izvēlos virzienu neskaidrās situācijās, lemju, kam pievērst uzmanību, un pieņemu vai noraidu rezultātu. Sistēma automatizē to, kas kļuvis pietiekami stabils aprakstīšanai; man paliek lēmumi, kuri joprojām ir atkarīgi no sprieduma un atbildības.

Tā jau ir orķestrācija, bet tā ir sadalīta starp stāvokli, noteikumiem, artefaktiem un cilvēka lēmumu robežu. Tai nav vajadzīga atsevišķa orķestratora persona, kas izstāsta katru pāreju.

Lomas noderīgās daļas var atdalīt no izdomātā darbinieka, kurā tās ietītas. Operacionāli svarīgs ir lomai vajadzīgais konteksts, tai pieejamās iespējas, atļautās darbības, obligātie pierādījumi un nosacījumi, ar kuriem darbs tiek pieņemts.

Fakta mezgls nav aģents, jo tam nav aģentības. Attiecība nav orķestrators, jo pati neko neizpilda. Taču mezgls, kas definē mērķi, kontekstu, rīkus, atļaujas, noteikumus un pieņemšanas kritērijus, var darboties kā deklaratīvs aģents neaktīvā stāvoklī. Attiecība ar aktivizācijas nosacījumu var darboties kā maršrutēšanas noteikums.

Izpildlaika modelis materializē vajadzīgo operatoru no atbilstošās grafa daļas tikai tad, kad to prasa darbs. Tā vietā, lai noteiktā secībā uzturētu piecpadsmit personas, sistēma no pašreizējiem pierādījumiem saliek vienu ierobežotu iespēju.

Tas rada citu atbildības sadalījumu:

Grafs kļūst par latentu aģentu sistēmu. Tā operatoriem nav nepārtraukti jāpastāv kā nosauktām personām. Izpildes brīdī tie kļūst par aktīvām konteksta un iespēju konfigurācijām.

Pilnīga autonomija nav vienīgā nopietnā orķestrācijas forma. Sistēma var automatizēt deterministiskās darba daļas, vienlaikus apzināti atstājot augstas nenoteiktības lēmumus cilvēka kontrolē.

Manos projektos var automatizēt prioritāšu stāvokli, atkarības, rutīnas pārbaudes, grafa atjauninājumus, žurnālus, versiju pārvaldību, komitus, push darbības un citu dzīves cikla mehāniku. Cilvēkam šis operacionālais stāvoklis nav manuāli jāpārnes no vienas sarunas uz nākamo.

Virziena izvēle un rezultāta pieņemšana ir atšķirīgas. Tās ietver gaumi, nepilnīgus pierādījumus, mainīgus mērķus un atbildību par sekām. Automatizējot tās, pirms lēmumu modelis ir kļuvis stabils, redzams cilvēka spriedums bieži tiek aizstāts ar necaurspīdīgu modeļa minējumu.

Robežai jāpārvietojas atbilstoši pierādījumiem, nevis ambīcijām. Vispirms jāfiksē, kā tiek pieņemti lēmumi. Tad sistēmai var ļaut ieteikt maršrutu. Maršrutu vajag automatizēt tikai pēc tam, kad tas kļuvis atkārtojams, novērojams un lēti atceļams.

Tāpēc manuāls spriedums ne vienmēr ir tehniskais parāds. Dažreiz tā ir pareizā nenoteiktības vadības virsma.

Es apsvēru OpCon Graph pārvietošanu uz SQL. Sagaidāmās priekšrocības bija vienkāršas: ātrāka izguve, strukturētāki vaicājumi un mazāks tokenu patēriņš.

Pašreizējā mērogā testi šo pieņēmumu neapstiprināja. Nebija būtiskas praktiskas priekšrocības, un pārbaudītajā darbplūsmā Markdown bija nedaudz ātrāks. Vēl svarīgāk, glabāšanas formāts nenoteica tokenu patēriņu. Tokenus patērēja modelim atlasītais un serializētais konteksts, nevis tas, vai avots atradās Markdown vai SQL.

Markdown saglabāja arī sistēmai svarīgas īpašības: stabilus ceļus, tiešu pārbaudāmību, lasāmus diff, Git vēsturi, vienkāršu atjaunošanu un iespēju gan cilvēkiem, gan aģentiem mainīt vienus un tos pašus artefaktus bez papildu administrēšanas slāņa.

Tas nenozīmē, ka SQL vienmēr ir sliktāks. Datubāze kļūst vērtīga, kad sistēmai vajadzīga augsta vienlaicīgas rakstīšanas intensitāte, transakcijas, liela mēroga indeksēti vaicājumi, stingri izpildlaika ierobežojumi vai operacionālas garantijas, ko faili nespēj nodrošināt pietiekami efektīvi. Secinājums ir šaurāks: infrastruktūra jāpievieno tad, kad to pieprasa novērotā uzvedība, nevis tāpēc, ka tiek pieņemts, ka grafam vajadzīga grafu datubāze.

Līdz šim pārbaudītajā mērogā Markdown paliek konkurētspējīgs patiesības avots, nevis prototips, kas gaida aizstāšanu.

Arhitektūra kļuva skaidrāka lietošanas gaitā, nevis orķestrācijas diagrammā. SQVL-MESH projektā grafs un darbu saraksts atbalsta produkta izpēti, protokola lēmumus, mobilo un servera izstrādi, testēšanu fiziskās ierīcēs, infrastruktūru, neatrisinātos riskus un piegādes pierādījumus. Projekts var pārvietoties starp šīm jomām, katrā sarunā no jauna neatjaunojot savu operacionālo kontekstu.

Tas pats modelis darbojās arī vizuālajā ražošanā. Kad vizuālie noteikumi, lēmumi, atsauces un labojumi palika ārpus sarunas, sistēma varēja saglabāt nepārtrauktību starp ģenerētajiem rezultātiem. Joma mainījās, bet pamatprasība palika tā pati: noturīgi glabāt stāvokli, izgūt tikai atbilstošo un ievadīt pārbaudītās izmaiņas atpakaļ sistēmā.

Tas liecina, ka OpCon Graph vērtība nav piesaistīta personiskai plānošanai, programmatūras izstrādei vai vienam artefaktu veidam. Tas ir atkārtoti izmantojams operacionālais modelis darbam, kam jāturpinās starp sarunām, rīkiem, aģentiem un laika posmiem.

Grafs neatceļ spriedumu. Tas padara pierādījumus ap spriedumu noturīgākus un atkārtojamas darbības vieglāk automatizējamas.

Sistēma var saglabāt notikušo, atklāt atkarības, izgūt ierobežojumus, veikt pārbaudes un salikt spējīgu operatoru. Tā nevar novērst vajadzību izlemt, kas ir svarīgs, atpazīt, kad formāli pareizs rezultāts konkrētajai situācijai ir nepareizs, vai uzņemties atbildību par sekām.

Tas varētu būt lietderīgāks aģentu sistēmu nākotnes modelis. Tā vietā, lai imitētu veselu uzņēmumu un cerētu, ka tā mākslīgās nodaļas pareizi sazināsies, var uzbūvēt kopīgu operacionālo pamatu, kas atceras, maršrutē, pārbauda un parāda punktus, kuros joprojām vajadzīgs īsts lēmums.

Agentam nav jābūt pastāvīgai personai. Tas var būt iespēja, kas izpildes brīdī salikta no konteksta, noteikumiem, atļaujām un attiecībām.

Arī orķestrācijai nav jābūt vēl vienam aģentam. Tā var dzīvot grafā.