No speciālista prasmēm līdz darbojošām sistēmām

Pirms MI daudzas lomas aizsargāja izpildes izmaksas.

Ja vajadzēja dizainu, vajadzēja dizaineru. Ja vajadzēja kodu, vajadzēja izstrādātāju. Ja vajadzēja prasības, vajadzēja biznesa analītiķi. Ja vajadzēja izpētes sintēzi, dokumentāciju, pārskatīšanu, QA, saturu, plānošanu vai koordināciju, vajadzēja cilvēku vai komandu, kas šo funkciju veica.

Daļa no tā bija īsta ekspertīze. Daļa bija koordinācijas pieskaitāmās izmaksas. Daļa bija vienkāršs fakts, ka tikai daži cilvēki prata izmantot rīkus, valodu, procesu vai amatu, kas vajadzīgs darba virzīšanai.

MI šo robežu maina.

Tas neatceļ ekspertīzi. Taču tas vājina priekšstatu, ka katrai ekspertīzes daļai jāpaliek ieslēgtai vienā lomā.

Šaurs speciālists izmanto prasmi. Sistēmiski domājošs cilvēks uz šo prasmi skatās citādi: kāda struktūra atrodas zem tās, kāda ievade tai vajadzīga, kādus lēmumus tā pieņem, kā izskatās kvalitāte, kas jānoraida, kurš konteksts ir svarīgs, ko var pārvērst atkārtoti izmantojamā artefaktā, ko var pārbaudīt automātiski, kam vajadzīga eskalācija pie īsta eksperta un kāda atgriezeniskā saite uzlabo nākamo ciklu?

Tā ir svarīgā pāreja.

Cilvēks ne tikai izmanto MI, lai ātrāk paveiktu uzdevumu. Viņš cenšas uzdevumu saprast pietiekami dziļi, lai daļu no tā iekodētu sistēmā.

Šeit var parādīties post-AI priekšrocība.

Ne seklā vispārīgā speciālistā, kurš par visu zina nedaudz. Ar to nepietiek. Sekls vispārīgais speciālists ar MI var plašā mērogā radīt noslīpētas muļķības.

Un ne šaurā speciālistā, kurš aizstāv vienu joslu tā, it kā darbplūsma ap to nekad nemainītos. Arī tas ir trausli.

Spēcīgāka pozīcija ir cita: saprast vairākas jomas pietiekami labi, lai tās savienotu, saspiestu, pārbaudītu un pāri tām veidotu sistēmas.

Piemēram, biznesa analīzes, dizaina, izstrādes, izpētes, pārskatīšanas, dokumentācijas un projektu koordinācijas daļas var pārvērst artefaktos un aģentu darbplūsmās. Ne perfekti, ne bez sprieduma un ne bez speciālistiem sarežģītajās robežās. Taču pietiekami, lai noņemtu daudz gaidīšanas, nodošanas, tulkošanas, precizēšanas un koordinācijas trokšņa.

Tādēļ dažiem cilvēkiem MI šķiet dabisks. Viņus nekad neinteresēja tikai uzdevuma veikšana. Viņus interesēja tādas mašīnas būvēšana, kas nākamreiz uzdevumu paveiks labāk.

Taču te ir lamatas. Sistēmiskā domāšana var kļūt par teātri.

Ir viegli radīt ietvarus, diagrammas, uzvedņu bibliotēkas, aģentu lomas, darbplūsmas, kontrolsarakstus un artefaktus, kas izskatās gudri, bet nevirza rezultātu. Tā nav priekšrocība. Tā ir dekorācija.

Sistēma jāvērtē pēc realitātes. Vai tā radīja vajadzīgo rezultātu? Vai saīsināja cikla laiku? Vai uzlaboja kvalitāti? Vai agrāk pamanīja kļūdas? Vai palīdzēja noraidīt vājas idejas? Vai nākamo ciklu padarīja labāku? Vai tiešām sasniedza mērķi, kam tika būvēta?

Ja ne, tad tā nav sistēma nopietnā nozīmē. Tā ir tikai pārliecināta diagramma.

Tā ir atšķirība starp darbplūsmas un darbojošās sistēmas veidošanu. Darbplūsma apraksta, kā darbam būtu jākustas. Darbojoša sistēma uzticami virza darbu uz mērķi.

Pēc MI šī atšķirība kļūst svarīgāka, jo sistēmas virsmu izveidot ir vieglāk. Ikviens var ģenerēt procesa karti, lomas definīciju, uzvedņu ķēdi, dokumenta veidni vai vairāku aģentu struktūru.

Grūtākā daļa ir panākt, lai tā darbojas pret realitāti.

Tam vajadzīgs spriedums. Vajadzīga atgriezeniskā saite. Jādzēš daļas, kas nepalīdz. Jāzina, kad uzdevums jāapstrādā sistēmai un kad jāiesaistās cilvēkam ekspertam. Jāvēro rezultāts, nevis jāiemīlas arhitektūrā.

MI neatceļ ekspertīzi. Tas maina vietu, kur parādās priekšrocība.

Agrāk vērtība bieži nāca no prasmes personiskas pārvaldīšanas. Tagad lielāka vērtība rodas, ja cilvēks spēj prasmi saprast, saspiest, iekodēt artefaktos, savienot ar citām prasmēm, pārbaudīt pret rezultātiem un uzlabot nākamo ciklu.

Nākotne var neatbalstīt cilvēkus, kuri tikai aizstāv savu šauro joslu. Tā var atbalstīt tos, kuri spēj pārvērst ekspertīzi darbojošās sistēmās.